Rāda 49–63 no 63 rezultātiem
Ir reizes, kad mani nomāc vai kaitina ikdienas aizķrešanās un smagnējība. Tad gribas iegrimt tādā vieglā mākonī kā pieneņpūka. Un tieši tā arī gleznoju šo gleznu. Bez pareizi – nepareizi; bez iespringuma, paklausot otas kustībām, ar smaidu. Un ir vienalga par skrienošo pasauli visapkārt. Man ir sava gaisīgo, zaļganzilo pieneņpūku valstība!
Ir reizes, kad naktī sapņoju, un ir reizes, kad redzētais ir daudz spilgtāks par reālo dzīvi. Un pamožoties pēc šādas nakts, man šķiet, ka esmu nonākusi salīdzinoši bezkrāsainā un smagnējā pasaulē. Eksistē vēl tik daudz toņu, kādu mūsu pasaulē nemaz nav, tādēļ tos pat nevar ne aprakstīt, ne nosaukt! Un šajā citās pasaulēs ir pilnīga laimes sajūta, un realizējušies visi sapņi – gan tie, par kuriem ilgi domāts, gan tie, par kuriem knapi nojausts.
Un reiz, negribīgi pamostoties no šādas nakts, es nolēmu, ka kaut kas no tā visa ir jāsaglabā gleznā. Tur gan nebija briežu. Taču šie dzīvnieki man šķiet tik cēli, ka varētu pārstāvēt jebko. Bet debesis tur ir tādas īpašas – violetas ar uzplaiksnījumiem.
Lai arī cik ļoti man patiktu ziedi un vasara, ziema man ir īpaša. Es vienmēr gaidu, kad ziemas sniegs ietīs pasauli baltā klusumā, slāpējot visas skaņas. Un katrs sniega kristāls tik fantastiski vizuļo saulē vai laternu gaismā!
Bija rudens, kad es jau sāku ilgoties pēc ziemas. Tādēļ nolēmu, ka jāgleno, to gaidot. Un pat tad, kad pēc pārtraukma pabeidzu gleznu janvāra vidū, sniega šajā ziemā vēl nebija. Toties man bija tapis pašai savs sniegotais lauks.
