Rāda 1–16 no 63 rezultātiem
Lai gan bija tikai pats pavasara sākums, es jau domāju par vasaru. Tādu karstu vasaras vidu, kad zāle jau vietām čaukstīga, un prasās lietu. Bet tu sēdi pie upes un klausies sienāžos. Nu labi, man arī gribējās pirmo reizi pamēģināt uzgleznot atspulgus upē.
Vai par sajūtām ieejot ziedošā, saules pielietā ābeļdārzā ir maz jāstāsta? Tās ir vienkārši jāiemūžina. Un tagad ābeles zied visu gadu – manā gleznā. Šie ziedi priekš manis ir tik skaisti un smaržīgi, ka vēlējos tos attēlot lielus. Tādus, ka jau no attāluma var pamanīt.
Adventes laiks pēdējos gados man asociējas ar skuju aromātu un viegli sijājošu rudens lietu. Taču mitrs skuju mežs smaržo daudz spēcīgāk un adventīgāk nekā sniega piesnidzis! Kad caur pilošiem kokiem izlaužas kāds saules stars, sajūta kļūst gluži vai svinīga. Un vāzē tikko ielikti egļu zari ar lietus lāsēm galos mirdz tik īpaši, ka noteikti ir jāuzglezno!
Man zirgs viennozīmīgi saistās ar cēlu un majestātisku dzīvnieku. Un, domāju, šim piekrtīs daudzi. Vēl jo vairāk balts zirgs – tas škiet mītisks un sapņains. Ne velti viņam tiek piešķirta arī simboliska nozīme. Un tajā pašā laikā zirgs ir tik mīļš, ar samtainu purniņu! Man arī tapa savs. Un viņš vienmēr būs mans baltais zirgs. Jo nu tas ir iemūžināts gleznā.
Man patīk kaķi! Šie radījumi un to attēli daudziem cilvēkiem sagādā pozitīvas emocijas. Un tādēļ es gribēju arī pati tādu radīt. Baltu, ar zaļām acīm. Blakus kaut kam tik pat skaistam un baltam. Un tulpes, manā skatījumā, noteikti tādas ir. Tās man saistās ar pavasari un visa jaunā sākumu. Ir melns uz balta, un ir arī balts uz melna!
Ceriņu ziedu tonis neapšaubāmi ir ļoti īpašs, tāpat kā to aromāts, kurš neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu. Iztēlojoties ceriņus, man acu priekšā vienmēr slīd viena un tā pati aina – lauku mājas ar koka verandu un baltiem tamborētiem aizkariem tās logos. Verandai blakus saulē smaržo ceriņu krūms. Aiz krūma, izbrienot caur dzeltenu pieneņu segu, var nokļūt pie čīkstošas akas. Ir pavasarim neraksturīgi silta diena, un tās klusumu pāršķel vien garām aiztraukusies dūcoša muša. Ja labi ieskatās gleznā, caur ceriņu zariem to visu var sajust!
Nāca rudens. Es sāku jaunu dzīvi jaunā pilsētā, jaunā mājoklī, Un, atšķirībā no Rīgas, kur iepriekš mitu, šeit bija daba, ko vienmēr esmu vēlējusies. Pa logu katru vakaru var redzēt burvīgus saulrietus. Var arī aiziet pie upes un skatīties tur. Un ir fantastiski šie vakari, ar krāsainiem mākoņiem. Tie taču jāuzglezno!
Bija maijs. Tas maijs, kad vispār nelija. Katra diena – karsta un sausa, – līdz jau pašā vasaras sākumā zāle saules apspīdētajās vietās bija izdegusi dzeltena. Vajadzēja taču beidzot lietu – augiem un dzīvniekiem. Te nelīdzētu tikai pāris lietus lāses, bija nepieciešams daudz! Lai ziedi mirkst un veldzējas ūdenī. Tādēļ es uzgleznoju rozes ziedu, kurai tā netrūkst. Un kādu dienu tā arī bija..
Ziedosi ķirši un plūmes – vienas no pirmajām skaistajām ziedu kupenām pavasarī. Baltas, rozā.. un smaržojošas! Katru gadu uz mana galda stikla vāzē ir šie burvīgie ziedošie zari. Paskatos uz tiem, un pa īstam sajūtu – ir sācies pavasaris!